Šitās ir ļoti slavanskāts, kas trenkājas lāc.
Droši un vienīgais Latvijā.
Voh!
Vienīgais kaļas Latvijā, kas ir trenkājas lāc.
Latvijas lāču māmu vēlgu vītul sastopam pašām mežu vidūlīgadnes mežu takās.
Lai gan veselības ievērs neļauj tik veikli kāli ķim izskrēdīt pa pēdām mežu miluļiem,
tu mēr milistību pret dabu nespēviņu nuturēt slimības gultā.
Šī vieta, kur esas pēc jau mūži visu laimīgākos mirkļus, un šī maikurais nocīvoju 22 ar pus gadus,
un neapšā vām biju beskalīgu laimīgu.
Cīve mešā un būšan kopā ar dzīvniekiem.
Tad, kad esi šeģi nednātas to mātikai cēlu,
mēs vēl, teiksim, tā kai staicijos šeģi nākmanu māmus,
jau jautāriem kūtu tur darīs.
Es teicu vienālu, gerakšu, graviu, stādīšu puķi.
Mās pamazām puķus tādīšana gan parvērtusies par mežu zvēru māmus lomas pildīšanas mēs vēlga.
Sajutus lapsirdīgās mēža mājas saimniets nesautīgo milstību,
mēža iemīt neki pa vienam vieniekārtojušies vēlgas pasparnē.
Bet zināja, ka šī ir māna vieta, kur man jābūt,
un es biju besgāla laimīgi no tā vienu, ka es var jātaristies,
jo šeit visas mēžas kaņas ienāca izstabā.
Un tas bija pirmajus aprīlusi, un tegat ir aprīlusi, un es teiksim pamodos no tā, ka pamāj līdos uzis, būšana mēžā.
Tas ir tas, ko es ar stiekusies no piedzgedvecuma, un šeit es to dabūju to piepildījumi.
Pašo pagāvams, tā ir gai brieži mēžu tūk slapsas zēģus,
tad teiksim labca trenkāju manu suņi.
Mājā uzaugušumu paviesojašies teivai visi tuvējās apkārni zaki,
stīrinas ienats suņi bebrī un pūces.
Teči, kad vēlga mierīga vakara pavadīšanas vietāpiet elvzor izvēlējusies labāk aprūpēt lāci,
nilākā daļa draugu un rādas, un bijuš paties izbrīnīt par šo izvēlu.
Tūrēt lāci, mēs mājās esmu uzvoties, ja tāpat, ko tu izpār nozīmēs,
sēku nu, mēs nozīmēs negulēt panaktīm.
Un jauti pavēcās, ja tu var gulēt vispār savāngultā.
Ja teiksim līzīt to, ko pie pirmajus manu gulta,
kā viņa te bija, jā, šajā istabā munīzā, mājā bija lāķi, viņi bērnus celos skolot.
Par līzīti, kur atradusi mieru citos mediju blaukos velgarunā nelaprāt, teči tagad viņai ir ilzīta.
Aceroties 10 gadīgās lāceni stīkts un niķus,
velgas veikas atplaukst patiesās maidā.
Dāds jau niznāja, kāds viņu čiskatās,
bet šitot, ka pirms pēc morēsie vieraucija,
atspūgās tiklā.
Ei jauti padbāļti, gar māju, viņu domār pēf un drāvien atskanēju. Jau viņš ir rūt, rūt.
Nizloti, kas notiek, savaroties.
Viņš sevi ieraucīs, savaroties.
Kāds viņu šim, kāds viņu čiskatās.
Viņš domār, ka viņš cilvēks, māma tāda, māsa tāda, brālstācēs, sartāts pārts,
un tagad, kas nespobriesvon, kas mūtos tikujat.
Paņēmuši lāču meitenis lielāko karumu, kravju nuiņas,
jūdamies cimos pie vēlgas meitas ielzītas.
Mani nekojuši, ja. Nes gājams teigār, kad mēšu cūkām, savaroties.
Viņam baļumotās mēcs, viņš arabām pieķirās mēm pie kājas,
ir tiep to lūdzi un lūdzi.
Viņš varonīgs māmas tāblaku, sestāk nājvais ekspirmājus, mūkši savaroties.
Arī tautus būs savām acīm pārlīdznās par patešo mātes un meitas draudzību un mijos tību.
Nācba būs, nācba, nācba, nācba, nācba, nācba, nācba, nācba, nācba, nācba, nācba, nācba, nācba, nācba, nācba, nācba, nācba,
nācba, jai labi, labi, labi, labi.
Būt, māvai tas mūsīnē.
Mūs šitā skāvnieka setārīrā, tika māmu, savarotiet, nu, es tev tikai māni.
Ja būt, cicilveks, prēc, ciu jaabrīdī palikt vis gārības.
Mīģa, nu mīģa, nu mīģa!
Nu vajadz, viss ir labi, viss ir labi.
Tā ir saruna māmu!
Tas to, ko jau mārnotis, mēs esu mīģa, labais tev milu!
Es mārki stūko to, ko viņa runā.
Lūdzu, no šī, lūdzu.
Šī to nevar darīt, neviens ilgāks pasals.
Tor, un te ir ieksti.
Un ko vienēj vai jāg?
Māmu, jeb rieksts.
Es paiešu nos, viņai tīs rieksts.
Un šie brīži kopā dzirnie, kurš to tāte mamas būtšu tā slāčus pēk,
sebroties, no man to vajāk, deltājus dzīvor.
Bez mežamāt smilstības nepaliek nevienas,
savu kārt uz maigajām mamas rokām gaidarī ežu bērni.
Zemšīs eglas esīts no gulais, savu ziem smiegu.
Vienas no vairākiem ežiem nocmas ziņais, un čopu ķupulītis.
Viņš jau seni pamoties, oviņš jau pat vēl svarā pieņienies.
Es jārība novičot, nanti gļauņi.
Velgan opriecājas katrastais un mežā aprūpētais ādatu kamol sveikas mīgi pārģēmojus
un iestājoties siltākam laikam, varēs patstāvīgi doties savās gaitās.
Savu kārt pat celjampi āļņu ģimenas savu atļauji vieta ziljāk mežā un stāstīt meža stāstus,
dod vecēs meža kraukus.
Nu, jā, jā, parīzies, vecāk raugļu stāstus, rakstu 10 grāmatāt, viņš teit nokomentē, viņš nu teica labi viskāties mani.
Bet laikam vii parīz, viņš aizluboj, viņš āļauņi stāstīt tālāk.
Turot āļņa ragu rokās, Vēlga atceras kādas šausmas viņu pārģēmuši sīraugot,
ka viņi santīniš āļņu puika atnācis pēc palīdzības ar smagiem dzels svartiem uz galvas.
Viņš atnāk, volierā tie manis ar īdāt tam sabdausies, nu tāds, nu liels dzels raumstā, vēl pielocīts,
aiz tu to rāme ragiem virsu no vārtiem.
Un tad biji tā, kad man bija tikai plaķēmes, un alnīm klāt var pie, ja tikai es vienmīgā,
iemensināt, mums nav nav tādu iespēja.
Un tad esmu plaķēmēji, mēs domājies, jā, katru šito biezo drāti kniebu pušu.
Es palīdusi alnīm, esmu zem vēdara, es, ka nebija mūsīgus vārtus nošķu, ja cālnes būt pakusties palikus tam īvolierā.
Protams, te ir un pat to, kad dzīvnieku uzticību āļņa, šoreis uzticību mani aklau kārtēju rezkāt cilvēkam.
Stāstus par savu mežu ģimenu vēlga var stāstīt stundām, teči svarīgākais par viņas dzīvē ir vienotība ar dabu.
Man tā vienotība dabis meža jūtos brīvā, es jūtos laimīgi, to, ka turtu var būt pats, mēs cilvēku uzkrāmējums jau kāds maskas, jā, mēs emus darb, mēs rotasam trāmējām, mēs emus apūts, mēs emus tejātri.
Mums ir maskas, mēs jau nēsam paši, bet dzīvnieks un štani brīdīviņš tev skatās, un šī ir viņš tāds kāds, viņš šī ir bez maskas.
Un tas ir tas, ko visi cilvēku varētu uz domāju, mācīties no dzīvniekiem, būt pašiem, būt dabiskiem, būt tadiem, kādu viņi ir.
Ar aizdomīgu acimūs paveda pūces, meža cūkas stirnos un ienot suņi.
Savu kārt stocholme švītiņa malnīma svensonam, vienīgajiem no lēlā bargan šiet labrātāk piedūšas ietu viņa ieras tā vīda pilsētas dzīvē.
Guntas bulviņš sajva lūstē, andrs damburs, tautas bals.
